Man šobrīd ir septiņdesmit divi gadi. Jau trīspadsmit gadus esmu šķīries un saimniekoju savā nodabā. Šajā laikā manā dzīvē ir bijušas trīs sievietes, un katra no tām atstāja savas pēdas.
Ar pirmo dāmu kopā nodzīvojām vien gadu, ar otro – trīs. Trešā ir mana bijusī sieva Rasma, ar kuru mēs, par spīti visam, beigās spējām atrast kopīgu valodu un saglabāt cilvēcīgas attiecības.
Šobrīd es saimniekoju viens pats savā dzīvoklī un pirmo reizi mūžā pa īstam izbaudu to, cik brīvi un viegli tagad spēju elpot. Ārā ir pavasaris, viss pamazām sāk zaļot un mosties, bet es mierīgi sēžu savā istabā un izjūtu patiesu saskaņu ar sevi.
Visdīvainākā man šajā visā šķiet tieši apkārtējo cilvēku reakcija – tiklīdz pasaku paziņām, ka dzīvoju viens, viņi sāk skatīties uz mani ar tādu kā neslēptu līdzjūtību, it kā es vienkārši bezmērķīgi vadītu savas dienas starp četrām tukšām sienām.
Bet es tā nebūt nejūtos, jo šobrīd dzīvoju tieši tā, kā pats vienmēr esmu vēlējies: bez jebkādas nepieciešamības kādam visu laiku izpatikt, bez mūžīgas plānu saskaņošanas un bez tā nogurdinošā jautājuma par to, ko gan par manu rīcību varētu iedomāties vai teikt citi.
Tomēr nonākt līdz šādai iekšējai pārliecībai nebija viegli. Svarīgākais, ko esmu iemācījis šajos gados, ir spēja saskatīt atšķirību starp cilvēku, kurš tiešām vēlas būt tev blakus, un tādu, kurš ienāk tavā dzīvē ar jau gatavu plānu un konkrētām gaidām.
Jauns sākums: kad ierastais ceļš vairs neved kopīgā virzienā
Kopā ar Rasmu mēs aizvadījām vairāk nekā trīsdesmit garus un notikumiem bagātus gadus, kas patiesībā ir milzīgs un vērā ņemams dzīves laiks. Mūsu kopīgais ceļš noslēdzās brīdī, kad man bija apritējuši piecdesmit deviņi gadi, un mēs nolēmām doties katrs uz savu pusi.
Mūsu stāstā nemaz nebija nekādu īpaši skaļu vai neparastu iemeslu, un mēs neiztērējām enerģiju lielos, nogurdinošos skandālos. Es vienkārši kādā pavisam parastā dienā pavisam skaidri apjautu, ka šajās attiecībās esmu ielicis visu savu sirdi un pilnībā atdevis visu, ko vien spēju dot otram cilvēkam.
Šī apziņa atnāca klusi un neizbēgami, liekot saprast, ka mūsu kopīgais resurss ir vienkārši izsīcis.
Pēdējos gados viņa kļuva pavisam savādāka, it kā būtu pazaudējusi interesi par pasauli ārpus mājas sienām. Viņa varēja vairākas reizes dienā pārprasīt vienu un to pašu, bieži sūdzējās par pašsajūtu, bet nekādus soļus, lai ko uzlabotu, veikt negribēja.
Viņa izvēlējās mieru pie televizora un vēlās vakariņas. Es mēģināju viņu kaut kā iekustināt – aicināju kopīgās pastaigās gar Gaujas krastiem Siguldā, piedāvāju aizbraukt līdz jūrai vai vienkārši pamainīt ikdienas ritmu. Es pāris gadus godīgi centos kaut ko mainīt, bet viņa to uztvēra kā nevajadzīgu spiedienu un pārmetumus.
Kādā jaukā pavasara dienā man beidzot kļuva skaidrs: mēs vairs neesam viena komanda. Mēs bijām tikai divi cilvēki, kuri dzīvo zem viena jumta un sāk viens otru klusi kaitināt ar katru sīkumu. Kad pateicu, ka eju prom, viņa sākumā bija noraizējusies, bet drīz vien norima.
Mēs visu mantu un īpašumus sadalījām pavisam mierīgi un bez liekiem strīdiem: lielais pilsētas dzīvoklis palika viņas rīcībā, bet es pārvācos uz savu vecāku māju laukos pie Valmieras, ko biju mantojis un kas man sirdij vienmēr bijusi tuva.
Arī par kopīgo vasarnīcu Saulkrastos mēs vienojāmies ļoti draudzīgi, jo sapratām, ka tā ir vērtība mums abiem. Tagad ir izveidojusies tāda kārtība, ka viņa tur saimnieko siltajos vasaras mēnešos kopā ar mazbērniem, savukārt es tur dodos atpūsties un baudīt mieru tajos laikos, kad dārzs vēl tikai mostas vai kad koki sāk krāsoties, proti, pašā pavasara plaukumā un vēlāk arī klusajā rudens periodā.
Jauna enerģija un vieglums ikdienā
Palicis viens, es vispirms ieviesu savu kārtību mājā, kas man sniedza negaidītu gandarījumu un mieru. Man vienmēr ir paticis rūpēties par apkārtni, kārtot lietas pa vietām un gludināt kreklus – manā skatījumā tā ir kā savdabīga atpūta un prāta sakārtošana.
Rasma agrāk par to mēdza pasmaidīt, sakot, ka es uzvedos kā pārlieku liels pedants, bet man šī pašdisciplīna tiešām sagādāja patiesu prieku un stabilitātes sajūtu.
Arī ikdienas maltīšu paradumi mainījās dabiski un paši no sevis, bez jebkāda piespiešanās momenta. Uz galda biežāk parādījās dārza veltes un vieglāki produkti, atsakoties no visa liekā un smagā.
Beidzot izpalika vēlās vakariņas un tie mūžīgie pierunāšanas vārdi: “Nu, apēd vēl šo gabaliņu, savādāk paliks pāri un sabojāsies.” Dažu mēnešu laikā es pamanīju, ka kļūstu ievērojami kustīgāks un enerģiskāks.
Mana pašsajūta uzlabojās tiktāl, ka jutos kļuvis par vairākiem izmēriem mazāks, un man pat nācās pilnībā nomainīt visu savu garderobi pret jaunu apģērbu.
Es sāku arī veltīt daudz laika pastaigām svaigā gaisā. Katru dienu, neatkarīgi no tā, kādi laikapstākļi valdīja aiz loga, es mēroju savus desmit līdz divpadsmit kilometrus garus maršrutus.
Šāda izkustēšanās lieliski palīdz sakārtot domas un ļauj skatīties uz pasauli ar gaišāku skatienu. Tieši vienā tādā mierīgā pastaigā gar ezera malu pavasara saulē es pavisam nejauši iepazinos ar Endiju.
Pirmā sastapšanās: grāmatas, ceļojumi un pirmie signāli
Mēs satikāmies parkā. Viņa sēdēja uz soliņa un lasīja īstu, papīra grāmatu. Tas mani piesaistīja. Mēs sākām runāt, un Endija izrādījās ļoti inteliģenta un interesanta sieviete. Viņai mājās nebija pat televizora – viņa teica, ka nevēlas savā telpā svešus trokšņus. Tā vietā visur bija grāmatas.
Mēs sākām tikties, devāmies kopīgos izbraucienos pa Latviju un pat tālākām vietām. Man šķita, ka beidzot esmu atradis savu domubiedru. Es jutos patiesi labi, līdz brīdim, kad lietas sāka mainīties.
Sākumā tas notika pavisam nemanāmi. Viņa sāka interesēties, kur es eju un ar ko tiekos. Tad parādījās jautājumi par manu bijušo sievu: “Kāpēc Rasma tev atkal zvanīja? Dīvaini, ka jūs joprojām tik daudz runājat.”
Es skaidroju, ka mums ir kopīgi bērni, mazbērni un saimniecības lietas, kas jānokārto. Nekā cita tur nav. “Es saprotu,” viņa atbildēja, “bet vīrietim ir jākoncentrējas tikai uz vienu sievieti.” Pēc tam sekoja mēģinājumi plānot katru manu nogali.
Viņa gribēja, lai es vienmēr esmu pie viņas un viņas radiem. Bet man taču ir arī sava dzīve un savi tuvākie.
Es viņai skaidri pateicu:
— Endija, man ir sava ģimene. Es nevaru visu savu laiku veltīt tikai tev un taviem plāniem.
Viņa neizpratnē klusēja un pēc tam pazuda uz veselu nedēļu. Tad pēkšņi saņēmu zvanu. Viņa sūdzējās par sliktu pašsajūtu un lūdza, lai steidzami braucu palīgā.
Es, protams, aiztraucos pāri visai pilsētai. Kad viņa atvēra durvis, viņa izskatījās pilnīgi vesela un mundra. Viņa vienkārši gribēja pārbaudīt, vai es reaģēšu uz viņas saucienu.
— Tā ir rīcība, ko es nesaprotu, — es teicu. — Tā ar cilvēku jūtām nespēlējas.
Pēc šī gadījuma sākās gari skaidrojumi un pārmetumi par to, ka es neesmu pietiekami uzticams.
Es vairs nemēģināju neko skaidrot. Vienkārši sapratu, ka mums nav pa ceļam.
Otrais mēģinājums un klusais pavasara miers
Kādu laiku es baudīju vienatni. Tad, kad dārzos sāka plaukt pirmās puķes, es iepazinos ar māsiņu vārdā Laima. Viņa bija mierīga sieviete, nedaudz pāri sešdesmit. Mūsu tikšanās sākās ar pavisam vienkāršām sarunām par dabu un dārza darbiem.
Viņa bija vērīga un prata uzklausīt. Man radās sajūta, ka ar mani kāds beidzot runā kā ar līdzvērtīgu cilvēku.
Mēs satuvinājāmies pakāpeniski. Bez steigas un skaļiem solījumiem. Sākām tikties, pastaigāties un reizēm izbraucām pie dabas. Mēs neuzsākām kopdzīvi, un tas man šķita pareizi. Katram palika sava māja un savas ieražas.
Es braucu pie viņas, reizēm paliku ilgāk, bet vienmēr atgriezos savā stūrītī.
Laimai bija pieaudzis dēls Raivis. Mēs ar viņu ātri atradām kopīgu valodu – kopā pētījām tehniku, braucām makšķerēt uz Burtnieka ezeru.
Viņam bija meitiņa, kura mācījās par skolotāju. Viss izskatījās tik harmoniski, ka es jau sāku domāt – re, cik skaisti var sakārtoties dzīve bez liekas steigas.
Līdz brīdim, kad saruna nonāca pie naudas lietām…
Šķir otru lapu, lai lasītu turpinājumu
